Aizvadītā runa par jauniešu iespējām laukos

Vai Latvijai ir vajadzīgi jaunieši reģionos?

Labdien, mani sauc Aleksandrs Potaičuks. Esmu Saldus pilsētas ģimnāzijas skolnieks un pārstāvu projekta „Jaunieši vēro” dalībnieku viedokļus. Mans uzdevums bija paust viedokli par pašreizējo jauniešu situāciju un dzīvi reģionos. Iespējams, ka tā īsti neko jaunu nepateikšu, bet tas norādīs tikai uz to, ka vēl līdz šim šajās jomās nekas nav mainījies.

Diemžēl nākas sākt ar to skumjāko. Jāatzīst, ka jaunieši uzskata, ka valsts līmenī neviens neredz viņu vietu laukos. Lielāko pilsētu iedzīvotājiem, salīdzinot ar reģionā dzīvojošajiem, viss ir iztieptas rokas attālumā. Šajās lielajās pilsētās ir dažādas jauniešu organizācijas, ja notiek semināri, nav grūtību tos apmeklēt. Laukos ir citādāk. Daudzviet reģionālās politikas trūkums izraisījis tik dziļu depresiju, ka jaunieši pēc studiju beigšanas pat neinteresējas, kas notiek dzimtajā vietā. Šāda situācija galvenokārt ir nelielos pagastos. Diemžēl nākas piebilst, ka jauniešu aktivitāti kavē arī ekonomiskās problēmas, daudziem jauniešiem īpaši lauku rajonos, ir jādomā nevis par dzīves kvalitātes pilnveidošanu savā pašvaldībā, bet gan par to, kā atbalstīt savu ģimeni finansiāli.

Ir būtiski ne vien pieņemt Jaunatnes likumu, bet panākt, lai tas būtu nevis formāls, bet pēc būtības atbilstu jauniešu interesēm. Ļoti svarīgi ir izstrādāt vadlīnijas, pēc kurām katrā pašvaldībā veidot jaunatnes politiku. Pašreiz vienīgā pašvaldība, kurā ir sava kārtīga jaunatnes stratēģija ir Liepāja. Ja būs likums – pašvaldībām būs pienākums stiprināt jauniešu iniciatīvas.

Runājot par pašvaldību līmeni, jāsaka, ka daudzas pašvaldības neveido mērķtiecīgu dialogu ar jauniešiem un jauniešu viedoklis tām nav svarīgs. Šo situāciju varētu uzlabot veidojot kopīgu dialogu, piemēram, piesaistot jauniešus pašvaldību komisiju sastāviem un vairāk diskutējot par jauniešu iespēju izmantošanu. Jo problēma ir ne tik ļoti iespēju trūkumā, kā informācijas nepietiekamībā. Jaunieši nezina, kas notiek, kādas ir iespējas, tāpēc ir svarīgi viņiem pastāstīt par tām, iegūt informāciju un ļaut līdzdarboties.

Šīs problēmas lieliski spētu atrisināt jauniešu centru veidošana un/vai pašvaldību lietu koordinatoru štatu vietu radīšana. Šie cilvēki varētu strādāt ar jauniešiem, jauniešu iniciatīvu grupām vai organizācijām dažādos jaunatnes politikas tematiskajos virzienos, lai sniegtu jauniešiem atbalstu un palīdzību, piemēram, projektu realizācijā. Ja jauniešiem būs ko darīt savās pašvaldības, viņi tik viegli neaizplūdīs prom no tām.

Nobeigumā vēlētos piebilst, ka daudzās pašvaldībās jaunieši tiek uzskatīti nevis par resursu, bet problēmu. Kamēr vietējās pārvaldes līmenī dzīvotspējīgs būs šāds stereotips jauniešu iniciatīvas laukos neradīsies, tās izzudīs un nebūs dzīvotspējīgas. Tāpēc ir jāsaprot, ka jaunietis vispirms ir cilvēks, pēc tam jauns cilvēks, kam viss vēl ir priekšā, kas savukārt nozīmē , ka ar jauniešiem ir jāstrādā, jādzīvo un jāizdzīvo. Investēt jauniešos ir svarīgi, jo viņi ir tagadnes un nākotnes resurss.