Agresija manā ģimenē - Lūdzu palīdziet!

Nesen dzirdēju anekdoti par māti, kura saka dēlam: klau, tu darīji nepareizi, es tev paskaidrošu! Dēls atbild: skaidrosi nākamreiz, man nav laika. Labāk iesit vēl šoreiz pa dibenu kā vienmēr un tad... Jā, un tad dzīvosim, kā nākas – būsim labestīgi, iejūtīgi, saprotoši, harmoniski. Uz ielas, ģimenē, sabiedriskās un darba vietās, pie auto stūres. Vai būsim? Diemžēl vērojumi liecina, ka agresija mūsu sabiedrībā tikai pieaug. Vai vainojams stress, inflācija, nepadarāmie darbi un dzīve uz kredīta? Bet varbūt viss ir mūsu galvās, attieksmē pret notikumiem un spējā saglabāt harmoniju sevī? Es izvēlējos par šo tēmu rakstīt , jo uz to pamudinā mana personiskā pieredze, sastapties ar agresiju, ģimenē un ciest no tās - par to var lasīt beigās(tas ir nopietni). Agresiju iemācās Ar agresijas izpausmēm mēs sastopamies bieži un visu mūžu. Bērnībā, klausoties pasaku par Sarkangalvīti, kuru aprija vilks, tīņu gados, spēlējot kariņu sētā, un vēlāk, kaut vai skatoties televizorā ziņas par kādu slepkavību, miesas bojājumiem vai citām agresijas izpausmēm. Kur rodas un kāpēc vispār pastāv agresija? Pasaulē ir dažādas koncepcijas kā atbildes uz šo jautājumu. Vairākums mūsdienu pētnieku atzīst, ka agresīvu un antisociālu uzvedību provocē daudzu un dažādu problēmu summa, kur liela nozīme ir arī ārējiem notikumiem, arī tam, kā konkrētais cilvēks uztver konkrēto situāciju. Sociālantropologs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka agresīvai sabiedrībai ir raksturīgi savu agresivitāti skaidrot ar dabiskuma argumentiem, bet patiesībā agresivitāti iemācās. Ir dažas sabiedrības Malaizijā un Dienvidamerikā, kur agresijas izpausmes uzskata par slimību. Arī kristiešu sekta Amis agresivitāti pilnīgi izslēdz no savas dzīves. Visagresīvākā ir indiāņu cilts voarani Ekvadorā, tur trešdaļa vīriešu tiek nogalināti. Klāvs Sedlenieks: – Nesen ar studentiem salīdzinājām Jāņa Poruka darbu "Kauja pie Knipskas" ar šīs indiāņu cilts aprakstu, un bija ļoti daudz līdzīgu momentu. "Kaujā pie Knipskas" slēptā veidā redzamas tieši tādas pašas audzināšanas metodes kā indiāņu cilts aprakstā – sociālā nošķiršana, veidojot komandas sacensībai. Poruka darbā jaunieši savā starpā it kā ar nevainīgu pikošanos izspēlē kara spēli krievi pret turkiem. Bālais zēns Cibiņš nebūt nav garīguma pārstāvis, morāli pārāks savā domāšanā, bet tāds pats agresors kā Buņģis, tikai vājš, bāls, nevarīgs un nabadzīgs. Cīņa ir par to, vai viņš pārvarēs sevī nespēju iesist Buņģim. Vārgi tur pavīd ideja, ka viņš varētu nebūt agresīvs. Neagresīvās sabiedrībās bērniem nav sacensību spēles. Bet pie mums viss notiek kā sportā – kāds uzvar un kādam jāzaudē. Nav tendences dzīvot tā, lai visi uzvar. TV3 no rītiem bieži rāda bērniem ļoti agresīvas multfilmas un viņiem iemāca – ir mūsējie un svešie, un svešie ir jāiznīcina. Neviļus rodas jautājums: ja jau aizliedzam televīzijā reklamēt alkoholu un cigaretes, tad kāpēc agresīvas multfilmas netiek aizliegtas? Bērnus ietekmēt ir krietni vieglāk nekā nobriedušas personības. Klāvs uzskata, ka nav viennozīmīgas saiknes ekonomiskajai situācijai valstī un agresijai. Daudz svarīgāk, kāda ir attieksme pret agresiju. Mēs domājam – tas ir labi, ka izdzīvo stiprākais, bet kam patiesībā tas ir vajadzīgs? Varbūt, draudzīgi dzīvojot un savstarpēji palīdzot, mēs varam veiksmīgāk attīstīties kā sabiedrība? Latviešiem agresija ir fundamentāli iemācīta, bet tā nav bioloģiski nosacīta. Latvieši cēlušies no zemkopjiem, un ir pierādīts, ka zemes kopēji ir daudz agresīvāki par medniekiem. Vismazāk agresīvas ir mednieku un augu vācēju sabiedrības. Jā, medniekiem ir jānogalina zvēri, bet savā starpā viņi nav agresīvi. Daudz lielāks cinisms vajadzīgs, lai nogalinātu cūku, kuru pats esi audzējis un varbūt pat kādā mīļvārdiņā saucis. Agresijas pakāpe, kāda tā ir mūsdienās, ir samērā jauna parādība. Mēs diemžēl dzīvojam agresīvā sabiedrībā. Daudziem nepietiek naudas, laika, mīlestības, daudziem biznesā problēmas un ir citi entie iemesli, lai uzkurbulētos. Un, ja esi uzkurbulējies, rodas nepieciešamība izlādēties. Vienkāršākais, bet ne labākais veids – uzbrukt kādam ar vārdiem, aizskart, pazemot, iesist, piekaut. Bieži vien paši mēs ar to esam tā aplipuši, ka vairs nepamanām. Vislabāk to var redzēt ārzemnieki vai mēs paši, atgriežoties no kādas krietni miermīlīgākas valsts. Klāvs Sedlenieks domā, ka latviešiem nav kolektīvā labuma apziņas. Latvieši ir individuālisti. Jau no Jāņa Purapuķes laikiem katram vissvarīgākais ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, un arī šī savrupība stimulē agresīvu uzvedību pret līdzcilvēkiem. Psihoterapeite Gunta Jakovela tomēr uzskata, ka inflācija valstī saasina agresiju: – Neloģiski būtu, ja cenas celtos un cilvēki par to neuztrauktos. Neapmierinātība rada agresiju, jo izdzīvošanas līmenis netiek līdzi cenām. Ja cilvēkam netiek nodrošināts Maslova piramīdas pamatlīmenis – barība, siltums, jumts virs galvas –, tad tas viņu tracina, un jābūt sevišķi viedam, lai saglabātu harmoniju. Protams, mēs varam diskutēt, kas ir izdzīvošana, bet – jo civilizētāka sabiedrība, jo cilvēkiem gribas labāk dzīvot. Rūcoši, nīgri ierēdņi, medmāsas, skolotājas un autovadītāji sastopami pārāk bieži. Cilvēkam ir raksturīgi gribēt TUR. Līdz ko cilvēks nonāk TUR, tas pārvēršas par ŠEIT, un viņam jau atkal gribas TUR kaut kur. Tikai tāds, kurš prot būt priecīgs un apmierināts ŠEIT, var dzīvot harmoniski. Tas nenozīmē, ka nevajag ne pēc kā tiekties. Bet nemitīgi jāmeklē līdzsvars starp to, kas ir, un to, ko vēlies. Ja cilvēks ir apmierināts ar sevi un ir emocionāli inteliģents, viņam vieglāk apstāties un nekļūt agresīvam. Tāds meklē un atrod laiku visam, kas dzīvē šķiet būtisks ne tikai šobrīd, bet vispār – bērni, sieva, hobiji, vecāki utt. Atpūties, paēdis un emocionāli pabarots cilvēks spēj nostāties pretī satrakotajiem un uzvilktajiem līdzcilvēkiem. Starp citu, daudzi no stresainajiem jaunbagātniekiem ar prātu saprot, ka it kā nedzīvo slikti, bet ir nemitīga trauksme un nav laimes sajūtas. Un tad viņi nāk pie mums, psihoterapeitiem, lai aprunātos par savu iekšējo pasauli, par vērtību prioritātēm, tādējādi cenšoties sakārtot savu iekšējo es. Bet vientuļā lauku sētā pensionāre māk priecāties par putniņiem, prot noglāstīt bērnam galvu un pateikt labus un uzmundrinošus vārdus. Un viņa saka: paldies Dievam, maizītei man pietiek. No kurienes viņai tā gudrība? Kā reaģēt uz agresiju Nesen man gadījās, ka makā nebija sīknaudas un pie peldbaseina kases pusotra lata vietā iedevu desmit. Kasiere sāka mani rāt, ka viņai te visa diena jāpavadot un kas notiks, ja tagad visi nāks ar desmitniekiem! Ne pirms, ne pēc manis gan neviena maksātāja nemanīju, un, cik zinu, īpaši noslogota kasiere nav. Taču es nevis klusēju, atvainojos vai lamājos pretī, bet man paspruka smiekli, jo saniknotā sieviete šķita mazliet komiska. Šī neadekvātā reakcija lika viņai samulst un apklust. Atradās arī nauda, ko izdot, un varbūt pat viņa saprata, ka tā ķērkt uz cilvēkiem nav glīti. Ja kāds sāk aurot, no šā cilvēka vēlams emocionāli distancēties, stāvēt it kā pāri agresijai un pie sevis domāt: nabaga cilvēks, vienīgais, ko viņš šobrīd var – būt agresīvs! Uz agresiju atbildot ar laipnību, agresors mainās. Iespējams, ka šim cilvēkam ierastais komunikācijas veids ir agresīvs, tas viņam ir tuvs un zināms un aizsargā kā bruņas. Lai gan dziļi sirdī viņš grib būt labs, tāpēc labvēlīga attieksme viņu atbruņo un pašu dara labvēlīgāku. Galvenais – nevajag agresīvi reaģēt pretī. Labāk aplipināsim viens otru ar optimismu, labvēlību, sirsnību un teiksim labus vārdus, un to var dabiski panākt, tikai mainot skatījumu uz situāciju. Gudri cilvēki dzīvi jebkurā situācijā uztver kā komēdiju un saglabā sevī humora izjūtu. Protams, viegli tas nav, bet atcerēsimies – mēs visi alkstam pēc priecīgas un labvēlīgas līdzcilvēku attieksmes pret sevi, un, to dodot citiem, tā tikai vairojas, nevis iet mazumā. Tad kāpēc to nedot? Bērni agresīvā vidē Laikā, kad mazais mācās būt par cilvēku, viņš sevī akumulē daudzu pieaugušo agresijas. Piemēram, iekāpj skolnieciņš pārpildītā trolejbusā ar savu lielo, smago mugursomu, viņu sāk grūstīt, apbērt ar pārmetumiem, ka soma kādam traucē utt. Sabiedrība nevis labvēlīgi palīdz bērniem, bet iepotē viņos džungļu izdzīvošanas likumus, kur vājākos nesaudzē un psiholoģiski tur zem spiediena.

Gunta Jakovela atzīst: – Bērniem ir liela spēja panest viņiem adresēto agresiju, viņi spēj pielāgoties, nedzirdēt lamas un priecāties par kādu lellīti vai par to, ka tūlīt tiks ārā svaigā gaisā. Bērni negruzd sevī, nenēsā aizvainojumu pret pieaugušajiem. Reiz pati redzēju, kā novembra vakarā no tramvaja izmeta ārā divus skolniekus. Viņi dusmojās uz konduktori un viņas draudzeni, kuras esot sašutušas par troksni, ko radījuši puišu mobilie telefoni. Viņi viens otram pārsūtīja melodijas, un tas bija iemesls, lai viņus izmestu no sabiedriskā transporta starp pieturām. Puiši neturēja ļaunumu sevī, vien noteica: pieaugušie grib, lai viņus ciena, bet ko viņi paši dara? Kā tādus var cienīt? Ir valstis, kur pielūdz bērnus un uzskata par augstāko vērtību, bet pie mums gadās dzirdēt: bērni – nākamie nodokļu maksātāji. Ja valstiskā līmenī jaušama šāda attieksme, tad ko mēs ceram sagaidīt vecumdienās? Kā mežā sauc, tā atskan. Varam cerēt tikai katrs uz saviem personiskajiem bērniem, ja pratīsim viņos sēt mīlestības sēkliņas un izpratni par dzīves pamatvērtībām. Bērni ir dzimuši, lai priecātos. Ja autobusā iekāpj kāda klase un čivina viens par otru priecīgāk, pieaugušie diemžēl nīgri noskatās un met viņiem dusmu zibšņus. Reti var redzēt smaidošu seju, skatoties uz dzīvelīgo jauniešu baru. "Dardedze" valsti nedotēs Satraucoši ir tas, ka, palielinot valsts budžetā izmaksas daudz kam citam, bērni ir piemirsti. Īpaši tie, kas cieš no agresijas un vardarbības. Vienīgais bērnu krīzes centrs Rīgā "Dardedze", kurš veiksmīgi darbojies jau septiņus gadus, uzkrājis vērtīgu pieredzi šajā jomā, šogad valsts finansējumu savam stacionāram nesaņēma. Kā saka krīzes centra "Dardedze" valdes locekle un vadītāja Laila Balode, centram nāksies savu stacionāru likvidēt: – Mēs tagad veiksim tikai ambulatoro konsultēšanu, jo valstij trūkst līdzekļu stacionāram. Kā nevalstiska organizācija un joprojām kā vienīgais bērnu krīzes centrs Rīgā startējām Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldes izsludinātajā konkursā, paredzot viena bērna rehabilitācijai diennaktī 16,88 latus, bet tas kādam šķiet par daudz. Tā bija zemākā summa, ko varējām piedāvāt. Mums atbildēja – ja gribat palīdzēt bērniem, pašiem jāmeklē papildu finansējums. Bet mēs neuzskatām par savu pienākumu dotēt valsti. Summa 13 lati bija apmierinoša pirms diviem gadiem, ne šogad. Pirmajā konkursa kārtā komisija par konkursa uzvarētājiem noteica tikai divus krīzes centrus – Zantē un Krāslavā. Atkārtotā konkursā no sešiem pretendentiem finansējumu saņēma četri centri, kuri apņēmušies nodrošināt rehabilitāciju zem 13 latiem. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Laima Čakste-Ozolniece paskaidroja, ka valsts maksā tik, cik var maksāt, un konkursā noteiktā cena ir griesti: – Mēs nevaram "Dardedzei" nodrošināt monopolu! Uzvar tie, kas piedāvā zemāku cenu. No vardarbības cietušo bērnu rehabilitācija valstī norit pilnā apmērā, rindu nekur nav. Tāpēc nevajag celt trauksmi, kur tā nav jāceļ. Nesen gan lasīju presē virsrakstu ar lieliem burtiem: valsts rehabilitē tikai pusi vardarbībā cietušu bērnu (NRA 17.01.). Bet šoreiz runa nav par skaitu. Uztrauc agresīvā attieksme pret bērniem kopumā. Šī slēptā agresija gan no sabiedrības, gan valsts puses diemžēl nevar palikt bez sekām. Lai cik ļoti mums vajadzīgs dārgais Dienvidu tilts, tomēr jaunā paaudze ir daudz vairāk vajadzīga. Un gudrā valstī tāpat kā ģimenē bērnu labvēlīgai attīstībai parasti nežēlo neko. *** FAKTI Agresija (latīniski aggresio – uzbrukums) ir individuāla vai kolektīva darbība, uzvedība ar tieksmi fiziski vai psiholoģiski kaitēt kādam cilvēkam vai cilvēku grupai. Agresija mērķēta uz aizvainošanu, sadusmošanu, pazemošanu. Agresīvai uzvedībai raksturīgas dominēšanas tieksmes pār pārējiem un sava mērķa sasniegšana uz citu cilvēku rēķina. *** Trīs koncepcijas, kā rodas agresija Psihoterapeits Zīgmunds Freids un etologs (dzīvnieku uzvedības pētnieks) Konrāds Lorencs uzskata, ka cilvēku uz agresiju pamudina iedzimtie instinkti. Lai glābtu sevi no iznīcības, cilvēks kļūst agresīvs pret citiem, tas esot dabiski. Frustrāciju teoriju pārstāvji, piemēram, amerikāņu psihologs Džons Dollards, uzskata, ka cilvēkos agresiju izraisa dažādi ārēji cēloņi mērķu sasniegšanai. Lai mazinātu agresiju, nepieciešams vai nu mainīt nevēlamos apstākļus, vai arī cilvēka attieksmi pret notiekošo. Sociālpsiholoģiskās teorijas pārstāvis amerikāņu psihologs Alberts Bandura uzsver atdarināšanas lomu agresīvās uzvedības attīstībā. Bērni apgūst agresīvu uzvedību, novērojot pieaugušo cilvēku agresiju. Mana personiskā pieredze Pērn pirms Ziemassvētku brīvdienām ar saviem vecākiem bija izcēlies sīks strīds, kurā gribēju iztekt savu versiju par notikušo, bet tā vietā mani uzklausītu, viņiem bija citas domas. Pirms pāris dienām, sportojot biju sasitis sava ceļa saites, kuras vēl sāpēja, tas tomēr netraucēja manam tēvam spert man pa kājam. Tovakar viņš bija izdzēris pāris pudeles "Baukas tumšā", nezinu varbūt tāpēc spēra pa otru kāju, bet pēc tam tomēr bija zilumi. Beidzis spert viņš bļāva uz mani pilnā balsī un draudēja vēl sist. Es viņam jautāju:''Kāpēc tu man siti?'', viņš atbildeja:''Jo savādāk navar!'' Tā nebija pirmā reize, kad tā noticis, ejot uz savu istabu, man pateica, ka tā pat noticis, kad man bija 3 gadi. Tagad man ir 16 un es baidos, kādas sekas tas atstās uz manu nākotni. Pirms 2 nedēļām atkal tā notika, bet toreiz mēģināju sist pretī savam tēvam un tad viņš pārtrauca, bet tagad vecāki ikdienā man prasa:''Vai tu gribi ar mums dzīvot saticībā? Ja negribi ar mums dzīvot, tad ej dzīvot citur.'' Tas šodien, gan neaizgāja tik tālu, bet paspēju paprasīt:''Ko tas līdzēs, ja man iesitīsi?''Tēvs atbildēja:"Tikai tā var iegūt respektu!". Kā tālāk rīkoties pēc šiem notikumiem, biju runājis ar savu audzinātāju, kas nezināja, ko lai iesaka, darīt tālāk, jo to man jāizlemj pašam. Bet es nezinu, ko darīt un kā tagad rīkoties. Vai man grieties "Daredzē"vai pārējos centros? Zvanīt sociālajiem darbiniekiem? Kā tas ietekmēs manu nākotni? Ko lai daru tālāk, citādi, dzīvojot mājās, šķiet, ka te valda džungļu likumi? Lūdzu palīdziet!